Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība 1923-1940
Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrību (LTBAB) 1923. gadā nodibināja pulciņš ārstu un Universitātes profesoru, lai “izietu cīņā pret cilvēces visļaunāko ienaidnieku – tuberkulozi“.
Pirmo plašāko sapulci Universitātes aulā atklāja pirmais Valsts Prezidents Jānis Čakste, uzaicinādams pie šī svētīgā darba rokas pielikt ikvienu Latvijas pilsoni. Darbu sākot, biedrībai nebija nekādu līdzekļu. Birojs mitinājās valdes priekšsēdētāja privātajā dzīvoklī. Vēlāk Valsts Prezidents laipni atvēlēja telpas birojam pilī.
Balta puķe jeb margrietiņa ir tuberkulozes apkarošanas simbols visā pasaulē. Pirmo Baltās puķes dienu Rīgā sarīkoja Vidzemes tuberkulozes apkarošanas biedrība (Krievijas līgas nodaļa) 1912. gadā.
Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība (LTBAB) tika dibināta tikai pēc Otrā pasaules kara – 1923. gadā un 1924. maija mēnesī LTBAB sarīkoja pirmo “baltās puķes” dienu – līdzekļu vākšanu ar bundžiņām. Vēlāk LTBAB rīkoja Baltās puķes dienu visā Latvijā. Par tās norisi bija atbildīga LTBAB priekšsēdētāja Elza Klaustiņa (1885-1971).
Latvijā Baltās puķes diena tika atzīmēta visā valstī, aicinot ne tikai ziedot naudu pret “tautas lielāko ienaidnieku”, bet arī rotāties ar baltu ziedu. Turklāt cilvēki ne vien sprauda baltu ziedu pie krūtīm, bet rotāja telpas, auto, pilsētvidi un līksmi pavadīja šo dienu.
Biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa savā referātā, kas izdots 1934. gadā, raksta: “Ikvienam ir mēģināts palīdzēt, cik tas biedrības spēkos stāvējis. Māsas cītīgi apmeklējušas slimniekus mājās, tos pamācot un aizrādot, kā atgūt bojāto veselību, kā izturēties, lai pasargātu sevi un savus tuviniekus no saslimšanas ar tuberkulozi, palīdzējušas iekļūt slimnīcās, sanatorijās, patversmēs. Vistrūcīgākie slimnieki ārstēti ambulatori, izsniegti produkti, kā piens, sviests, zivju eļļas, atsevišķos gadījumos drēbes, miesas un gultas veļa.”
Pakāpeniski tika atvērtas sanatorijas – pirmā sanatorija bija bērnu sanatorija Ogrē (Grīvas muižā), sākumā ar 40 gultām, bet vēlāk gultu skaits tika palielināts līdz 80. Tāpat arī tika atvērtas Gaujas bērnu sanatorija Iļķenē, jauniešu sanatorija Īlē, kā arī vairākas bērnu vasaras kolonijas ģimnāziju telpās (Cesvainē, Zaļeniekos, Rūjienā) u.c.
Bijušas sanatorijas pieaugušajiem un bērniem Rīgā, Īlē, Ropažos, Ogrē un Ulbrokā. Tāpat arī bijušas vasaras kolonijas: Cēsīs, Jelgavā, Liepājā, Cesvainē, Valmierā un Krāslavā. Bijuši internāti ar tuberkulozi slimu bezdarbnieku bērniem Ogrē un Lielplatonē, kā arī darbojušies bezmaksas aizgādniecības punkti Rīgā, Cēsīs, Jelgavā un Liepājā.
1935. gadā biedrības sanatorijās un kolonijās ārstēti 1399 slimnieki, bet aizgādniecības punktu apmeklējušas 10830 personas.
Biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa savā referātā (1934.g.), atskatoties uz biedrības 10 gadu darbu, raksta:
“Ne jau tik gludi veicās toreiz koloniju un sanatoriju darbs, kā tas ir tagad. Gan vecāki no savas puses negribēja bērnus kolonijā laist, gan bērni, nepieraduši pie kārtības un režīma, mēģināja bēgt, tā radot rūpes un raizes koloniju vadībai. Tomēr, kad rudenī bērni atgriezās mājās pieņēmušies svarā un spēkā, tad vecāki savu spriedumu mainīja un nākošā gadā jau pieteicās nevien pagājušā gada koloniju bērni, bet tāds daudzums bērnu, kuriem ārsti ieteikuši veselības uzlabošanai atpūtu sanatorijās un kolonijās, ka ar skubu vien biedrībai bija jādomā par vietu pavairošanu kā sanatorijā, tā kolonijā“
